Anoreksija (latīņu: anorexia nervosa) ir psihiski traucējumi, kas ir kļuvuši izplatīti pēdējos gadu desmitos. Anoreksija tulkojumā nozīmē nervozs apetītes zudums. Anoreksijas pirmsākumi ir meklējami gandrīz pirms tūkstoš gadiem, bet pats anoreksijas termins ir radies 1874. gadā, kad to ieviesa Anglijas karalienes ārsts Viljams Gulls.
Anoreksija ir potenciāli nāvējoša slimība. Tā piemeklē apmēram procentu no visām pusaugu meitenēm, un mūsdienu metodes ļauj izārstēt tikai pusi. Tagad izstrādāta psihoterapijas metode, kas maina slimnieču priekšstatu par savu ķermeni. Spriežot pēc skenējumiem, tā darbojas.
Spoguļattēls ir nežēlīgs. Gan rokas, gan kājas ir par resnu. Tauki krājas uz vēdera, gurniem un pēcpuses. Tieši tā sevi uztver viskārnākā meitene. Cilvēki ar ēšanas traucējumiem pastāvīgi ierauga jaunas vietas ķermenī, kurās uzkrājas tauki, pat ja no viņiem burtiskā nozīmē palikuši tikai kauli un āda.
Absurdi, izkropļoti priekšstati par savu ķermeni apvienojumā ar sajūtu, ka neesi pievilcīga, ir pamatā psiholoģiskajam mehānismam, kas izraisa gan anoreksiju, gan bulīmiju. Abu slimību simptomi ir novirzes no normas ēšanas paradumos – anorektiķes badojas, bulīmiķes pārēdas un atgūst kontroli, izvemjot visu laukā. Statistika liecina, ka apmēram piektā daļa anoreksijas slimnieku – gandrīz visas ir meitenes un jaunas sievietes – mirst no nepietiekama uztura.
Šī slimība parasti sākas pusaudža vecumā. Saslimšanas risks lielā mērā ir atkarīgs no personības. Riska faktori ir bailīgums un pārspīlēts rūpīgums – īpašības, ko pusaudža gados pastiprina hormonālās pārmaiņas, – kā arī pievēršanās slaiduma un skaistuma kultam.
Skenējumi atklāj, ka anoreksijas slimniekiem raksturīgas pārmaiņas tajās smadzeņu daļās, kas saistītas ar sajūtu veidošanos ķermenī, piemēram, ar labpatiku, ēdot garšīgu ēdienu. Rezultātā viņi nejūt izsalkumu.
Pats par sevi saprotams, šis bīstamais stāvoklis jāārstē pēc iespējas agrāk. Šādam nolūkam izmanto vairākas psihoterapijas metodes apvienojumā ar izstrādātu uztura plānu. Tomēr ar mūsdienu ārstniecības metodēm iespējams izdziedināt tikai aptuveni pusi pacientu. Viens no iemesliem ir tas, ka ārstēšanā pārāk maza uzmanība tiek pievērsta izkropļotajam priekšstatam par ķermeni, uzskata vācu psiholoģe Silja Voksa no Rūras universitātes Bohumā.
Meitenes aplūko sevi spogulī
Būtiski papildinot esošos ārstniecības paņēmienus, viņa kopā ar kolēģi Tanju Legenbaueri izstrādājusi psihoterapijas metodi, kuras nolūks ir uzlabot slimnieku attieksmi pret savu ķermeni, lai viņi vairs neuzlūkotu sevi kā ienaidnieku.
Meitenes ar ēšanas traucējumiem parasti vairās rūpīgi aplūkot sevi spogulī. Viņas piesedz patiesību ar bieziem džemperiem un nerādās ne tuvumā peldbaseiniem vai pirtīm. Toties viņas pastāvīgi sevi pārbauda, piemēram, diendienā mērot stilbu apkārtmēru un atkārtoti kāpjot uz svariem.
Tāpēc Legenbauere un Voksa liek bikini ģērbtām meitenēm aplūkot sevi lielā spogulī un vienlaikus filmē viņas no dažādiem leņķiem. Pēc tam notiek grupas sanāksme, kurā rāda uzfilmēto un meitenēm ir jāraksturo savs augums, jo īpaši tās ķermeņa daļas, ar kurām viņas nav apmierinātas.
Vairāki pētījumi liecina, ka “ķermeņa vērošanas terapija” ir iedarbīga. Meitenēm uzlabojas ne vien attieksme pret savu ķermeni, bet arī pret ēšanu. Viņām ievērojami ceļas pašapziņa. Tomēr Bohumas zinātnieki gribēja zināt vairāk un izdibināt, ko tieši maina viņu praktizētā psihoterapija. Neiropsihologa Borisa Zuhana vadībā viņi skenēja 13 anoreksijas un 15 bulīmijas slimnieces, kā arī kontrolgrupu, kurā bija 27 veselas sievietes. Slimnieces sadalīja divās grupās. Pirmā uzsāka desmit nedēļu ilgu “ķermeņa vērošanas terapiju”, bet otrajai vajadzēja nogaidīt.
Slimnieču smadzenes izpētīja ar magnētisko rezonansi: pirmo reizi tas notika eksperimenta sākumā, otro reizi – pēc desmit nedēļu ilga psihoterapijas kursa. Skenēšanas laikā slimniecēm rādīja attēlus, kuros bija redzami dažādi priekšmeti, kā arī pašu slimnieču un citu sieviešu ķermeņa fragmenti. Zinātniekiem izdevās noteikt smadzeņu centrus, kuri ir visaktīvākie brīžos, kad pacientes aplūko ķermeņa attēlus. Sevišķi izcēlās apgabals, ko sauc par EBA (extrastriate body area).
Eksperimenta sākumā veiktajos skenējumos slimniecēm ar ēšanas traucējumiem nebija novērojamas gandrīz nekādas aktivitātes EBA apgabalā. Pēc desmit nedēļām anorektiķēm šā centra aktivitāte bija palielinājusies, savukārt bulīmiķēm efekts nebija tik izteikts. Turpretī slimniecēm, kurām vajadzēja gaidīt, EBA aktivitāte bija nemainīgi zema.
Tagad vācu zinātnieki cenšas pilnveidot savu psihoterapijas metodi. Šis darbs kļuvis vieglāks, jo iespējams regulāri pārbaudīt, cik lielu ietekmi psihoterapija atstāj uz smadzeņu darbību.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Anoreksija
http://ilustretazinatne.lv
{jcomments on}