12 dienas no apaugļošanās brīža cilvēka embrijs ir pietiekami liels, lai varētu izšķirt, kur ir viņa smadzenes. No šā brīža tās aug un attīstās neticamā ātrumā, taču ar tieksmi šim ātrumam samazināties. Pamatos šis process nobeidzas 8 gadu vecumā. Dzimšanas brīdī bērna smadzenes sastāda 11% no ķermeņa masas, bet pieaugušam cilvēkam tikai 2,5 %.
Vecumā starp 8 un 80 gadiem mūsu smadzenes izaug mazāk nekā tas notiek viena gada laikā vecumā starp 7 un 8 gadiem (kas ir pats lēnākais augšanas posms vecumā no 1 līdz 8 gadiem).
Bērnam piedzimstot, ir nobrieduši 25% nervu sistēmas šūnu, bet smadzeņu daļās, kas koordinē kustības un regulē atmiņu, tikai 10 līdz 20 % šūnu.
Tas nozīmē, ka dzimstot bērns ir izveidojies par 25 % un tur Jūs neko nevarat mainīt. Toties atlikušos 75% viņa domāšanas, kustību veiklības, uztveres asuma un atmiņas jūs spējat ietekmēt.
Jaundzimušā smadzeņu elektriskās aktivitātes pieraksti liecina, ka starp dažādajiem smadzeņu laukiem vēl nepastāv sakari. Apkārtējās vides apstākļi, izraisot emocijas, liek bērnam ar fizisku kustību tiekties pēc patīkamā un māca izvairīties no nepatīkamā. Tā tie vada nervu šūnu savstarpējo sakaru attīstību, kas visātrāk nodibinās kustību un redzes centros.
Jūs bērnam varat palīdzēt pilnvērtīgi attīstīties, jau no dzimšanas sagādājot iespējas brīvi kustēties un vērot.
Jau 3 līdz 4 nedēļu vecumā varat novērtēt šīs brīnišķīgās augšanas augļus, pārbaudot, vai bērns sāk pārvaldīt skatienu, kas parāda to, ka redzes centrs ir saslēdzies ar kustību centriem, kas vada acu un kakla muskuļu kustības.
Pirmajos mēnešos bērnam ir nepieciešams noteikts dienas kustību, jaunapgūtas informācijas un kontaktu ar māmiņu minimums. Ja mazulis nav pietiekami daudz brīvi staipījies vai arī māte ir maz ar viņu runājusies, viņš kļūst nervozs un slikti guļ. Ja tādu bērnu vecāki papildus barošanas reizēm pāris reizes dienā iztīs un, turot klēpī un lūkojoties sejā paglāstīs un parunāsies, viņš kļūs ievērojami mierīgāks.
Tā kā bērna apmācība skolā sākas 6 gadu vecumā, varētu domāt, ka šinī vecumā bērns arī sāk mācīties. Īstenībā bērns sāk mācīties daudz agrāk – tūlīt pēc dzimšanas. Pirmajā gadā bērns apgūst visas tās daudzās lietas, kas atrodas mājās un ko ikdienā jūs pat vairs neievērojat: mēbeles, saimniecības piederumi, grāmatas, gaismas slēdzis vai grīdas sprauga, nemaz nerunājot par spoguli, šujmašīnu vai televizoru, kas katrs par sevi mazulim ir vesela pasaule. Līdz skolas vecumam viņš ir ieguvis tik milzīgu daudzumu informācijas, ka, iespējams, tik daudz viņš neapgūs pat visas pārējās dzīves laikā. Mazi bērni tik daudz guļ arī tāpēc, ka miegā viņu augošās smadzenes pārstrādā un ieglabā atmiņā jaunapgūto. Līdz 6 gadu vecumam viņš ir apguvis pamatzināšanas par sevi, savu ģimeni un pasauli sev apkārt. Viņam ir savas attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Viņš ir iemācījies vismaz vienu valodu. Un tas viss ir apgūts bez īpašas piepūles, bieži zināšanas iegūstot nejauši.
Jaundzimušais daudzējādā ziņā atgādina tukšu datoru. Tukšs dators spēj uzreiz, bez piepūles uzņemt lielu daudzumu informācijas, arī bērns to spēj. Dators spēj informāciju grupēt pēc parametriem, arī bērns. Dators spēj šo informāciju noglabāt ilgstošajā un pagaidu atmiņā, arī bērns. Dators nesniedz atbildi, ja nav ievadīta pamatinformācija, uz kuras balstās uzdotais jautājums, to nevar arī bērns. Ja ievadīta pietiekama pamatinformācija, mašīna dod pareizas atbildes un spriedumus. Mašīna pieņem visu informāciju, nešķirojot, vai tā ir pareiza vai nē. Tas pats notiek ar bērnu. Mašīna neatgrūdīs nekādu pareizā formā ievadītu informāciju, arī bērns ne. Ja mašīnā ievada nepareizu informāciju, turpmāk saņemtās uz šās informācijas balstītās atbildes būs nepareizas, tāpat notiks ar bērnu. Tālāk līdzības beidzas. Mašīnā ievadītu informāciju var viegli izdzēst un ievadīt citu. Ar bērnu to izdarīt nevar.
Ja pirmajos 8 gados bērns saņem nepatiesu informāciju, to grūti izdzēst no viņa atmiņas. Vēlākā izglītība it kā nolako sākotnējo izglītību, bet krīzes situācijā viss lakojums zūd un cilvēks reaģē kā pieradis. Ko sēsim līdz 8 gadu vecumam, to pļausim visu atlikušo mūžu. Tāpēc ir vērts pielikt pūles, lai jau sākumā bērns saņem patiesu un vērtīgu informāciju.
Bērnam augot, spēja bez grūtībām uzņemt informāciju arvien samazinās, taču ar katru dienu pieaug spēja spriest.
Jaundzimušais kustas neapzināti, ja viņam iedod rokā mantiņu, viņš to cieši satver, ja viņu nostāda uz kājām un sasver uz priekšu, viņš soļo utt. Viņš haotiski kustas vienlaikus ar abām kājām un rokām.
Attīstoties domāšanai un uzkrājoties pieredzei, bērna kustības kļūst aizvien apzinātākas un mērķtiecīgākas. Vērtējot, kā tas notiek, mēs varam spriest par smadzeņu attīstības gaitu.
Jo vairāk radīsiet apstākļus, kuros bērns gribēs izpildīt kādu kustību, jo labāk tā izdosies.
Vecāki bieži uzskata – ko tur lieki pūlēties, gan jau agri vai vēlu bērns pats sāks velties, rāpot, staigāt, runāt vai rīkoties prātīgi – es arī vēlu sāku. Jā, jums ir taisnība, to visu viņš, protams, kādreiz sāks, ja vien viņš netiks pilnīgi norobežots no dzīves. Tomēr paskatieties apkārt: ir kustību ziņā atraisīti cilvēki, kam sagādā prieku uzspēlēt bumbu, peldēties vai dejot; un ir cilvēki, kas ar slēptām ilgām noskatās, kā citi spēlē bumbu, peldas vai dejo. Un cik mazam ir viegli visu to iemācīties, tik lielam grūti. Jūs taču paši zināt.
Šo domu papildinās daži dramatiskāki piemēri, kas parāda, cik lielā mērā vides iespaidi vai to trūkums spēj ietekmēt mazuļu attīstību.
Cāļiem par audzinātāju var kļūt jebkurš, kas pirmajās 32 stundās pēc izšķilšanās atrodas tiem blakus un izrāda kaut mazāko interesi. Turpretī, ja šajā kritiskajā laikā, kad pastiprināti veidojas sakari starp nervu šūnām, cāļus tur vienus, tie vēlāk audzinātāju nepieņem.
Ja kaķēnam no dzimšanas uz 3 mēnešiem aizklāj vienu aci, tas vēlāk ar to vairs nespēj iemācīties pazīt redzēto. Pēc pirmajiem trim mēnešiem, kad ir izveidojusies redzes uztvere, acs aizklāšana (ārējo iespaidu trūkums ) to vairs neiespaido.
Stipri šķielējošam bērnam viena acs pamazām kļūst akla – tā smadzenes izvairās no dubultošanās.
Ja vājdzirdīgam bērnam savlaicīgi nesagādā labu dzirdes pastiprinātāju, viņš ar laiku kļūst kurls.
Ja bērns tiek šķirts no cilvēciskas vides un audzināšanas līdz apmēram 10 gadu vecumam, viņš kļūst par idiotu ar nepieņemamu sociālo izturēšanos, un vēlāk to mainīt vairs nav iespējams.
Šos dažādos piemērus vieno kopīgs dabas likums – nervu sistēma attīstās ierobežotā laikā, un attīstās tikai tās spējas, kas tiek pielietotas. Tāpēc visu to, ko jūs augstu vērtējat cilvēkos, jums savam bērnam ir jāiemāca, kamēr šis process nav beidzies.
Kā izaudzināt gudru bērnu?
Bērniņš piedzimst pilnīgi atkarīgs no vecākiem. Bez aprūpētāju palīdzības viņš ir nolemts bojāejai. Vecāku atbildība, laižot bērnu pasaulē, ir nodrošināt bērna vajadzības, līdz viņš ir iemācījies tās apmierināt pats, un, ko es īpaši gribu uzsvērt – mācīt bērnu zināt iegribām saprātīgu mēru un pašam tās apmierināt. Tas ir labākais, ko mēs ik brīdi bērna labā varam darīt. Jo neviens nezina, cik ilgi vēl varēs būt blakus un palīdzēt, bet dzīve neizbēgami sastāv kā no kārdinājumiem, tā no lielākām un mazākām nepatikšanām. Ja bērns jau no mazotnes būs apguvis, ka ikviens sarežģījums ar pacietību un darbu ir atrisināms, tad viņa dzīvē nebūs raižu un bezspēcības sajūta. Viņš velti negaidīs palīdzību no citiem. Viņu nemocīs neziņa, kā dzīvot tālāk. Turklāt mācot bērnu, mēs pasargājam viņu no negadījumiem, kas bērnu mirstības rādītājos vēl aizvien ieņem lielu vietu.
Vecākiem būtu jāņem vērā, ka brīdī, kad bērns, spēj apmierināt kādu savu vajadzību, viņam parādās izvēles iespējas – papūlēties pašam sagādāt sev prieku vai mēģināt izdīkt vecākiem, vai iemācīties šobrīd samierināties, kas dzīvē reizēm ir tālredzīgāk, kā par katru cenu panākt savu.
No dzimšanas, līdz brīdim, kad bērns uzsāk pilnīgi patstāvīgu dzīvi, bērna likteni nosaka vecāku vadība, vai tās trūkums. Audzināšana, centieni bērna rīcību piemērot dzīves prasībām, dod vislabākos panākumus, ja notiek nepārtraukti. Un arī tālāk dzīvē labāk veicas tiem, kas ir iemācīti meklēt neveiksmēm iemeslus un atbilstoši pielāgojas. Tā teikt – pastāvēs kas pārvērtīsies.
Vecāku audzināšanai ir divi mērķi, un abiem tiem jābūt līdzsvarā. Pirmais – iemācīt bērnam mīlēt dzīvi, parādīt, cik salda tā vispār var būt. Tā viņš iepazīst ērtības un baudas, pēc kurām tiekties. Ar šo uzdevumu teicami tiek galā vairums vecāku, jo ikviens ir lietpratējs parādīt dzīvi no patīkamās puses.
Ja bērns tādu dzīvi neiepazīst, viņš savu dzīvību augstu nevērtē un viņam nav mērķu, kuru dēļ būtu vērts pūlēties.
Savukārt, ja vecāki, audzinot bērnu aprobežojas ar nostāju “kad tad vēl es viņu lutināšu, ja ne tagad, kamēr viņš vēl ir mazs”, bērns dzīvi iepazīst nepilnīgi. Viņš pierod pie ērtībām un iemācās baudīt, bet nemācēdams šādu dzīvi sev sagādāt, jūtas nelaimīgs.
Tāpēc ne mazāk svarīgs kā pirmais ir otrais audzināšanas mērķis – izmantojot piemērus, ko sniedz tā pati baudpilnā dzīve – iemācīt bērnu pašam sagādāt sev dzīves ērtības un baudas, un zināt mēru – audzināt bērnu par patstāvīgu un atbildīgu cilvēku.
Bez tā audzināšana ir nepilnīga un var bērna raksturam un mākai viegli dzīvot vairāk kaitēt nekā palīdzēt, jo nezinot, kā tikt galā ar grūtībām, bērnam šķiet, ka iepazītā ērtā dzīve likumīgā veidā nav sasniedzama, un bez tādas dzīvot nav vērts.
Tikai iepazīstinot ar dzīvi visā pilnībā – kā ar priekiem, tā arī ar pūlēm, kas jāpieliek, lai pie tiem tiktu, vecāki bērnam ļauj kļūt par sava likteņa noteicēju, patiesi iemāca mīlēt dzīvi.
Jau no dzimšanas mums katram savs lolojums šķiet vislabākais, skaistākais, gudrākais un talantīgākais bērns pasaulē. Daba mūs ir apveltījusi ar vecāku jūtām, kas dod mums iespējas pašaizliedzīgi mīlēt savus bērnus. Šī mīlestība liek mums rūpēties par bērnu un ļauj viņam attīstīties par savu vērtību zinošu personību. Ir pareizi, ka mēs bērnu slavējam (kaut reizēm arī bez īpaša iemesla), izrādām tam savu bezgalīgo mīlestību un sajūsmināmies par viņu. Taču mums jāapzinās, ka vecāku vērtējums reizēm mēdz būt neatbilstošs. Un dzīve ir pilna konkursiem. Par vietu skolā, mūzikas skolā, augstskolā, pēcdiploma apmācībā, piemērotā amatā. Un tie ir tikai lielie konkursi, bet neiztikt arī bez sacensības rotaļās, skolas sporta sacīkstēs, lai iegūtu atzinību draugu vidū utt. Arī tur neviens negrib būt pēdējais. Tāpēc jāraugās, lai mūsu pašu viedoklis par bērna spējām nebūtu krasi atšķirīgs no citu cilvēku vērtējuma. Es negribu mudināt, lai jūs savu atvasi censtos audzināt par uzvarētāju visās dzīves sfērās, bet gan tā, lai viņš vienmēr nebūtu pēdējais, un tai jomā, kas viņu interesē, būtu labāks nekā vairums viņa vienaudžu. Kādu ceļu jūsu bērns izraudzīsies, viņš varbūt sapratīs tikai vidusskolas beigās un, iespējams, pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem. Taču bērnam pašam būs mazāk sarūgtinājuma, ja līdz izvēles brīdim viņa spējas un zināšanas nebūs zem vidusmēra, un viņš pratīs patstāvīgi strādāt. Tad viņš bez uztraukuma būs spējīgs izturēt konkursu jebkurā nozarē, ko viņš izraudzīsies par savas dzīves aicinājumu.
Tā kā bērna raksturs, attieksme pret dzīvi un prāta spējas lielā mērā attīstās pirmsskolas vecumā, es vairāk uzmanības veltīšu bērna attīstībai līdz skolai.
Ar ko sākt? Ar pašapkalpošanos.
Man patīk kāds sens padoms – Reiz kāds vīrs, ieradies pie izslavēta gudrinieka. Kad viņš vaicāja, kas viņam būtu jādara, lai kļūtu dzīves gudrs un sasniegtu īstu laimi, gudrais pavaicāja, vai viņš jau ir beidzis dzert tēju. Kad vīrs atbildēja apstiprinoši, gudrais teica – tad sāc ar to, ka izmazgā savu krūzīti.
Kādu citu reizi vīrs vaicāja gudrajam, kā iespējams izvairīties no neērtībām, ko sagādā tādas ikdienišķas nepieciešamības kā ģērbšanās, ēšana vai trauku nokopšana. Gudrais atbildēja – ģērbjoties, ēdot un mazgājot traukus. Kad vīrs sacīja, ka īsti nesaprot, kā gudrais to domā, gudrais teica – apģērbies, paēd, nomazgā traukus un tu sapratīsi.
Kad būtu īstais laiks bērnam apgūt ko jaunu? Tiklīdz viņš to grib un spēj.
Tālāk – kādā vecumā labi attīstīti bērni spēj apgūt dažādas prasmes. Tajos vecumos, kas nav īpaši izcelti, bērns pilnveido apgūto un cenšas apgūt jauno.
Pirmajā dzīves gadā bērnam ir jāiemācās pārvaldīt savu ķermeni un patstāvīgi iemigt:
Pirmajā mēnesī bērna raudu stiprums mainās atbilstoši viņa emocijām. Viņš reaģē uz skaņām un pārvalda skatienu. Bērns vēro pieaugušā seju, atbild ar smaidu. Izdod skaņas, kas nav raudas. Viņš, reaģē uz temperatūras izmaiņām: vēsām, siltām rokām, vēsu, siltu ūdeni. Spēj guļot uz vēdera pagriezt galvu sānis, lai varētu brīvi elpot.
Otrajā mēnesī paceļ galvu un atbalstās uz apakšdelmiem lai redzētu, kas apkārt notiek. Spontāni smaida, smejas, spiedz. Pacelts sēdus, notur galvu. Izmantojiet viņa ziņkāri, piemēram, noliekot redzamā vietā kādu melnbaltu grafiku.
Trešajā mēnesī satver grabuli. Guļot uz vēdera atbalstās uz rokām. Ja pagriezts uz sāniem uzveļas virsū rokai, cenšas to atbrīvot.
Ceturtajā mēnesī pagriežas uz balsi, saprot ar kādām emocijām pieaugušais vēršas pie viņa, ja ir ciešs acu kontakts, mēģina sazināties izsakot dažādas skaņas. Aplūko apģērba detaļas. Uzcelts sēdus pilnībā kontrolē galvas stāvokli. Piecelts kājās notur svaru. Prot velties. Sāk aiztikt lietas, kas piekārtas gultiņai. Spēj ēst no karotes.
Pusgadā labprāt “sarunājas” ar mammu mainot intonāciju un skaļumu. Ieklausās sarunās. Prot patstāvīgi iemigt, naktīs neēst. Pētī lietas kožot, raujot, plēšot, turot priekšmetus pirkstos. Pretojas lietu atņemšanai. Prot ēst sausiņu. Sniedzas pēc priekšmeta, kas atrodas tālāk par ērti aizsniedzamu attālumu. Noraugās līdzi krītošam priekšmetam. Spēj noturēt palielu priekšmetu, satverot to ar plaukstu un pirkstiem. Pārliek rotaļlietu no vienas rokas otrā. Prot rāpot. Ar palīdzību dzer no lielās krūzes.
Astoņos mēnešos. Prot sēdēt. Eksperimentē ar patskaņiem, zilbēm. Pagriež galvu pret to cilvēku, kas viņu sauc. Sākumā kautrējas no svešiem. Prot sist plaukstas, māt atā, atā, spēlēt “dod un ņem” spēles. Turot katrā rokā pa klucītim sit tos kopā, prot “cepu, cepu kukulīti”, prot pirkstos grozīt priekšmetu. Prot pareizi ielikt mutē knupi. Prot brīvi ēst no karotes, dzerot no pudeles, prot to pats noturēt.
Desmit mēnešos atdarina visas dzirdētās skaņas. Ceļas kājās, stāv un krīt nesasitoties. Staigā pieturēdamies gar mēbelēm, sper pirmos patstāvīgos soļus. Bez raudām, ar skaņām un žestiem skaidri izpauž savu vēlēšanos.
Gada vecumā staigā, prot piecelties no tupus stāvokļa bez pieturēšanās. Ar jēgu lieto vārdus “teta” vai “papa”, “mamma”, un vēl dažus sev svarīgus. Līdz ar iegūto jauno pārvietošanās brīvību ir jūtams jauns līmenis pašapziņā.
Otrajā dzīves gadā viņam ir jāiemācās apmierināt savas pamatvajadzības – patstāvīgi ēst, dzert, mazgāt rokas, nolikt vietā lietas, piesardzīgi pētīt nezināmo, paplašināt savu vārdu krājumu vismaz par vārdu mēnesī, sociāli pieņemami izpaust savas vēlmes un emocijas:
Pusotrā gadā rotaļās atdarina mājas darbus. Klausa vienkāršiem norādījumiem, kā: paņem savu …, izpilda vienkāršus darbiņus, ieklausās, ja pievērš viņa uzmanību: kas tur ir? Saprot, ka cilvēkiem un priekšmetiem ir vārdi, var noteikt vietu, no kurienes nāk skaņa. Zina vismaz 10 dažādu lietu nosaukumus. Rāda nosaukto ķermeņa daļu. Spēj atšķirt formas, kas līdzīgas tai, ko rāda. Var pagriezt attēlu pareizi, var rindā salikt klucīšus, saprot “daudz” un “neviens”, saprot, ja runa ir par pazīstamu priekšmetu, kas šobrīd nav redzams. Kustību ziņā bērns ir ļoti aktīvs, mācās veikli staigāt, tāpēc valodas attīstības tempi nedaudz palēninās. Rāda ar rādītājpirkstu, lietas vairāk pētī taustot nevis bāžot mutē, prot paņemt sīkas lietas starp īkšķi un rādītājpirkstu. Prot pats nomazgāt un noslaucīt rokas. Patstāvīgi, uz neilgu laiku izdomā sev izklaidi. Iet atmuguriski, skrien un pēc sauciena apstājas. Iet sāniski, rāpo uz ceļiem nebalstoties ar rokām, sper pa bumbu. Patstāvīgi ēd, izšļaksta maz, spēj nepārdzīvot, ja kāds ēd ko garšīgu. Spēj paņemt lietu, paskatīties un nolikt atpakaļ. Spēj vakarā savākt daļu savu rotaļlietu.
Divos gados runā teikumos, kas sastāv no 2-3 vārdiem, sevišķi strauji papildinās vārdu krājums. Rotaļājas ar citiem bērniem, piemēram, mūkot un ķerot. Saprot un priecājas par īsiem stāstiņiem, izpilda vienkāršus lūgumus, piemēram, aizej uz otru istabu un atnes bumbu. Spēj nosaukt pazīstamu lietu attēlus. Saprot “mazs”, “liels”, “ieod man visus”, ”iedod tikai vienu”. Spēj atšķirt dažādas krāsas. Un pāris nosaukt. Spēj nodziedāt kādu dziesmiņu. Ceļ torni no vairākiem klučiem. Spēj atdarināt figūru no 3 klucīšiem. Atdarinot zīmē vertikālu līniju. Prot novilkt ērtākos apģērba gabalus un dažus uzvilkt. Prot mazgāties. Spēj nolikt vietā savas drēbes un mantas. Ar atgādinājumu spēj nečurāt pamperos, bet tikai podā. Ar piesardzību izturas pret svešiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Saprot, ka spēj sev sagādāt sāpes, piemēram, pieskaroties karstam traukam. Spēj norādīt kur sāp. Lec ar abām kājām vienlaicīgi. Mēģina mest un ķert bumbu, met to no apakšas uz augšu un sāk ievērot mešanas virzienu. Spēj noiet kājām kilometru.
Trīs gados: apgūst morāles pamatus: nedari pirmais citam to, ko negribi, lai dara tev. Iemācās iedraudzēties un aizstāvēties. Runā teikumos. Lieto vienskaitli, daudzskaitli, zina vārdu un uzvārdu. Ja nodarbība šķiet aizraujoša, viegli šķiras no mātes. Prot vienkāršu dziesmiņu, īsu dzejolīti. Liek vienkāršas puzles. Saprot: “izdali katram pa vienai”, saprot: “iedod man divus gabaliņus”. Var atbildēt uz jautājumu “ko tu dari, kad esi – noguris, izsalcis, nosalis, priecīgs, bēdīgs?”. Domas dažkārt netiek runai līdzi, runa kļūst neskaidra, bērns var sākt stostīties. Nerājiet viņu, bet mudiniet vispirms izdomāt ko viņš grib teikt un tad lēni un skaidri pateikt. Spēj neskatoties atšķirt priekšmetus ar taustes palīdzību, atšķirt siltu no auksta. Spēj sašķirot priekšmetus pēc formas. Atdarinot spēj no klučiem būvēt tiltu, zīmēt stateniskas un līmeniskas svītras. Gandrīz pilnībā apģērbjas. Patstāvīgi mazgājas un slaukās. Patstāvīgi veic sīku darbiņu ģimenes labā. Kopā ar vecākiem regulāri vingro vai apmeklē sporta nodarbības. Māk noķert lielu un vieglu bumbu. Prot braukt ar trīsriteni. Gada beigās spēj noiet 2 kilometrus, kāpj pa kāpnēm neturoties, pārmaiņus abām kājām.
Četros gados: bērns parasti ir ļoti pļāpīgs, un runā gramatiski pareizi. Var neizrunāt dažas skaņas piemēram r, l, s, u.c. Patīk fantazēt, lietot nepazīstamus vārdus, izdomāt savus vārdus, ja vajadzīgais vārds aizmirstas. Zina cik rokām pirksti, prot uz tiem skaitīt. Zina kur dzīvo. Ja gadītos nomaldīties, zina, ka vislabāk lūgt palīdzību vai nu policistam vai sievietei ar mazu bērnu pie rokas. Prot nosaukt ķermeņa daļas. Spēj patstāvīgi lasīt īsus, pazīstama satura stāstiņus. Var atkārtot saprotamus teikumus, kuros ir 4-6 vārdi. Prot: izdalīt katram pa 2 gabaliem. Zina kas ir pirmais, otrais, pēdējais. Zina, kas ir pretējs, var papildināt – uguns ir karsta, bet saldējums ir …māmiņa ir sieviete, tētis ir …. Pēc norādījuma kādu brīdi sēž klusu un mierīgi. Prot zīmēt, līmēt, griezt ar šķērēm, veidot ar plastilīnu. Pēc parauga zīmē riņķi, krustu, spēj novilkt līniju starp 2 punktiem, pazīst dažādas formas: apaļš, četrstūrains, lodveida, garens u.c. Izmantojot multiplikācijas un valodas mācības filmas oriģinālvalodā, iemācās pāris teikumus kādā vecākiem zināmā svešvalodā. Valodas bērns visvieglāk apgūst vecumā no 4 līdz 10 gadiem. Pēc taustes spēj atšķirt dažādu priekšmetu formas: bumba, klucītis, prot īkšķi pēc kārtas pretstatīt pārējo pirkstu galiem. Māk sarindot priekšmetus pēc garuma, māk izkrāsot laukumus. Var izpildīt 3 secīgas darbības, piemēram: noliec izlietnē karoti, atnes no otras istabas bumbu un aiztaisi istabai durvis. Spēj sajust, pie kuras ķermeņa vietas viņam pieskaras pat tad, ja acis ir aizvērtas. Var pateikt kur sāp nenorādot ar roku. Labi skrien, var taisni noiet pa līniju, prot ķert un mest bumbu, spēlēt badmintonu ar balonu, kāpj pa kāpnēm bez pieturēšanās, dažas sekundes spēj nostāvēt uz vienas kājas, var noķert mazu bumbu. Spēj noregulēt ūdens temperatūru. Spēj vannā peldēt uz muguras bez pieturēšanās, izdarīt dziļu ieelpu un aizturēt elpu, nirt. Prot šūpoties šūpolēs. Spēj noiet 3 kilometrus
Piecgadīgu bērnu pastiprināti interesē rakstīšana un lasīšana. Viņš spēj pastāstīt pagātnes notikumus. Prot iedraudzēties, pieklājīgi sarunāties ar pieaugušo. Liek sarežģītas puzles. Zīmē cilvēku no 6 daļām. Atšķir materiālus no kā gatavotas lietas. Spēj aprakstīt un paskaidrot pēc pielietojuma, formas, izgatavošanas materiāla, piemēram, kas ir banāns, bumba u.c. Prot aizsiet kurpju šņores. Prot saklāt gultu, nomazgāt savus traukus. Māk ēst ar dakšiņu un nazīti. Uzvārīt tēju, olu, uzsmērēt sviestmaizi. Saprot pa telefonu teikto un spēj atkārtot citiem. Lec uz vienas kājas. Prot staigāt uz pirkstgaliem, papēžiem, pēdu ārmalām. Spēj ilgstoši nostāvēt uz vienas kājas, mest bumbu pret grīdu vai pret sienu un noķert, prot mest kūleņus, slidot ar skrituļslidām, braukt ar divriteni, slēpot. Spēj noiet 4 kilometrus.
Sešos gados: Spēj atstāstīt īsu stāstiņu un paskaidrot detaļas. Spēj izpildīt 4 secīgas darbības. Uzmetot skatienu, spēj noteikt priekšmetu skaitu līdz 4, tos īpaši neskaitot, no iegaumētas 6 priekšmetu grupas var pateikt, kuri divi trūkst. Pazīst pulksteni. Spēj nostāvēt uz vienas kājas ciet acīm, lēkt ar lecamauklu.
Ja vecāki ir devuši iespēju vingrināties, bērns prot patstāvīgi ģērbties, ēst, ievērot higiēnu, klāt gultu, uzturēt kārtībā savu istabu, izstāstīt savas vajadzības pieaugušajiem, dziedāt, kustēties mūzikas ritmā, lasīt, saskaitīt un atņemt līdz 20, rakstīt drukātiem burtiem, patstāvīgi izpildīt uzdoto, pazīst naudu, prot iedraudzēties un aizstāvēties, praktiski apguvis pirmās klases mācību vielu – ir gatavs sekmīgi sākt mācības skolā.
http://www.bernuarsts.lv/index.php?T=2