Kāda sena paruna vēsta, ka naktī visi kaķi pelēki.
Acī ir divu veidu šūnas, ko mēs liekam lietā, lai veidotos attēls – nūjiņas un vālītes. Nūjiņas ir daudz jutīgākas, bet tās signalizē tikai par gaismas intensitāti. Vālītes sniedz informāciju par krāsām un tādējādi it kā iekrāso nūjiņu melnbaltos redzes tēlus, kas veidojas redzes centrā smadzenēs.
Katras krāsas uztveršanai – sarkanajai, zilajai un zaļajai – ir pa vienam vālīšu veidam. Sliktā apgaismojumā, piemēram, naktī, gaisma ir miljoniem reižu vājāka nekā dienā, tādējādi nepietiek enerģijas, lai aktivizētu vālītes. Turpretī nūjiņas nešķirojot reģistrē jebkuras krāsas gaismu pilnā tās spektrā. Tāpēc naktī mēs pasauli redzam melnbaltu un ir tiesa, ka tumsā visi kaķi izskatās pelēki, lai kāda būtu to krāsa dienas gaismā.
Trīs veidu vālītes, kas reģistrē sarkano, zaļo un zilo gaismu, kopā spēj attēlot jebkuru citu krāsu. Šis pats princips tiek izmantots, lai izveidotu krasainu, niansētu attēlu, piemēram, televizora ekrānā, kur to nodrošina dažādas sarkanu, zaļu un zilu laukumiņu kombinācijas.
Iedzimti vai dzīves laikā iegūti acs vālīšu bojājumi var izraisīt pilnīgu vai daļēju daltonismu. Visizplatītākais ir sarkanās un zaļās krāsas daltonisms, kad ir pazemināta spēja izšķirt sarkano, dzelteno un zaļo krāsu.
Cilvēka acij ir vajadzīga gaisma, lai varētu atšķirt krāsas. Tāpēc tumsā mēs redzam pasauli melnu, baltu un pelēku.
“Ilustrētā Zinātne” 11/2009