Vēsturisks apraksts
Cerebrālās parēzes (cerabral palsy) kā vispārīga jēdziena definīcija Oksfordas zinātnieku grupa (Oxford on Child Neurologie and Cerebral Palsy) 1959. gadā pēc plašas diskusijas formulēja šādi: „Cerebrālās ģenēzes kustību traucējums ir gan bērna pozas (stājas), gan kustību traucējums. Tā ir agrīna galvas smadzeņu attīstības periodā iegūta, turpmāk neprogresējoša slimība.”
1938. gada 20. februārī Little veica pirmo literatūrā aprakstīto (1862) tenotomiju. Little pats, acīm redzot, bija pārcietis poliomielītu, kura rezultātā viņam bija paralizēta kreisā kāja. Šī defekta dēļ viņš sāka studēt medicīnu, jo cerēja pats sevi izārstēt.
Ķirurgs Štromeijers viņam izdarīja sekmīgu Ahilleja cīpslas subkutānu tenotomiju. Pēc tās Little vairs nekliboja.
Pirmas Little publikācijas parādījās žurnālā „Lancet” 1844. un 1861. gadā, tās veltītas jaundzimušo spastiskajai ekstremitāšu frigiditātei.
Arī muskuļu progresējošo distrofiju pirmo reizi aprakstīja Little.
Little uzskatīja, ka cerebrālās izcelsmes kustību traucējums var diagnosticēt bērniem vecumā no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem. Tā kā Little jautājumu nevarēja atrast nekādus citus literatūras datus, viņš atsaucās uz Šekspīru, kura lugas „Ričards III” I cēliena 1. ainā tiek teikti šādi vārdi (Fr. Adamoviča tulkojumā):
„Mans augums greizs, bez daiļa samēra;
Es dabas izķēmots un ļauni piekrāpts,
Priekš laika, pusgatavs laists pasaulē,
Tik neglīts esmu, ka uz mani rej
Ikkatrs suns, kad garām kliboju.”
I cēliena 2. ainā (Fr. Adamoviča tulkojumā):
„Ja piedzimst viņam bērns, lai dzimst par kropli
Un ir tik šaušalīgs, ka mātes acs
Aiz bailēm satrūkstas, un lai turklāt
Vēl manto visus tēva netikumus!”
Little bija pārliecināts, ka Šekspīrs aprakstījis cilvēku, kurš dzimis asfiksijā, acīm redzot, kājiņu priekšguļu un priekšlaicīgās dzemdībās.
Freud (1901) vairākās monogrāfijās aprakstījis infantilo cerebrālo parēzi (minot ne mazāk par 415 literatūras avotiem). Terapija bija tikai medikamentoza vai operatīva. Ārstēšana bija mazrezultatīva un diezgan bezcerīga, it īpaši tad, ja slimībai pievienojās cerebrālas ģenēzes lēkmes.
Tikai Bobath fundamentālie darbi (1952-1975) lika bērnu ārstiem saprast, ka šī slimība ir ārstējama, turklāt agrīnā bērna vecumā. No 1927. līdz 1972. gadam tika veikti fundamentāli pētījumi cerebrālās parēzes agrīnā diagnostikā un ārstēšanā. Savus darbus publicēja Peiper (1964), Gesell (1941), McGraw (1943), Illingworth (1966), Andree-Thomas (1952) kopā ar Sainte-Anne Dargassies (1972) un daudzi citi. Collis (1964) un īpaši Kōng (1965), kuri 50. gadu sākuma nodarbojās galvenokārt ar poliomielīta problēmu, pievērsās cerebrālajai parēzei. Viņi to sistemātiski padziļināti pētīja, lai rastu iespējas agrīnai diagnostikai un atbilstoši agrīnai terapijai.
Tagad gandrīz visās medicīnas fakultātēs studentus iepazīstina ar cerebrālās ģenēzes attīstības traucējumu perifērajām un neonatoloģiskajām izpausmēm.
Cerebrālās ģenēzes kustību traucējumu cēloņi
Cerebrālās ģenēzes kustību traucējums ir centrālās nervu sistēmas bojājuma vai attīstības traucējuma sekas. Bez pārmantotiem ģenētiskiem defektiem šāds bojājums var rasties arī prenatālajā, perinatālajā un (vai) postanatālajā periodā.
Auglim un jaundzimušam visbīstamākā ir hipoksija. Pat īslaicīgs skābekļa trūkums var radīt paliekošu organisku bojājumu. No hipoksijas visvairāk cieš galvas smadzenes.
Prechtl, piemēram, konstatēja, ka augsta riska grupā ir daudz bērnu ar ķermeņa masu, mazāku par 2500 g, un arī daudz bērnu ar apātijas sindromu.
Novērojumi parādīja, ka bērna attīstība ir nelabvēlīgāka, ja mātes anamnēzē ir patoloģiska atrade. Priekšlaicīgas dzemdības anamnēzē, asiņošana grūtniecības pirmajos mēnešos, operatīva iejaukšanās dzemdībās.
Par jaundzimušā perioda neiroloģisku novirzi jādomā tad, ja konstatēti šādi patoloģiski izturēšanās sindromi
(Prechtl, 1968; Schulte, 1968):
- Apātijas sindroms,
- Hemisindroms,
- Hipertonusa sindroms,
- Hiperekcitabilitātes (motoriska nemiera) sindroms,
- Hipotonusa sindroms.
Šie sindromi papildina riska faktoru reģistru.
Šādi bērni kopš dzimšanas regulāri jāizmeklē, lai izstrādātu ārstēšanas plānu katram konkrētam gadījumam.
Izmeklēšanas metodika
Arvien no jauna apstiprinās fakts, ka, ja māte uzticas ārstam, izmeklēšanas sākumā bērns ir mierīgs. Turpretim mātes neuzticēšanās vai baiļu gadījumā nemiers acīm redzami pāriet uz bērnu.
Ārsts cenšas ar skatienu un sarunu panākt kontaktu ar bērnu, viņam nepieskaroties. Šādi vislabāk var novērot un novērtēt bērna spontānās kustības un pozu (motoskopija).
Ar rotaļlietu vai skatienu ārsts cenšas panākt, lai bērns pagriež galvu no vienas puses uz otru. Šajā laikā novēro plecu stāvokli, roku, ķermeņa, gūžu un kāju kustību. Atkarībā no bērna vecuma viņu provocē satvert priekšmetu, kuru rāda tvēriena attālumā. Ja bērns pats netver, ar priekšmetu pieskaras bērna plaukstai un vēro, vai bērns to satver. Mēģina arī pārliecināties, vai bērns spēj satvert priekšmetu, kurš tiek turēts viduslīnijā vai pat pretējā pusē. Pareizi jāievēro, kā bērns tur roku, vai plauksta ir supinēta vai pronēta. Jāņem arī vērā, kā bērns tver, precīzi jānovēro, kā tiek turētas gūžas, kājas un pēdas.
Kustību veicināšanas
Kustību veicināšanas (angl. facilitation) mērķis ir iespējami atvieglot koordinētu kustību apgūšanu. Jāveido kustību standarti bērna motorikas attīstībai. Kustību standarti ir tādi kustību stereotipi, kādus bērns turpmāk var pats aktīvi izmantot aktīvu kustību veidošanai. Agrīnā terapija spēj veicināt normālas kustības un neļaut tajās ieviesties patoloģiskiem kustību elementiem (tas gan ir atkarīgs arī no galvas smadzeņu bojājuma plašuma).
Izmantojot kustību kavēšanas un ievirzīšanas metodiku, jāņem vērā, ka šīs terapijas nolūks ir dot bērnam iespēju pašam aktīvi kustēties. Tādēļ, saprotams, ka, kustību kavējot, nedrīkst radīt tādu ķermeņa stāvokli, kuru bērns pats saviem spēkiem nespēj mainīt. Šai ziņā izšķiroša ir kustību stimulācija „mezgla punktos”, proti, tonusa pakāpes un tā sadalījuma kontrole.
Ārstnieciskās vingrošanas metodistam rūpīgi jāseko notiekošajam un jāpiemērojas situācijai, jo mezgla punktos bērns pats aktīvu kustību nevar veikt, viņš vienmēr darbina tikai distālos punktus.
Medicīnas darbinieks tikai kontrolē bērna kustības, ietekmējot mezgla punktus, un ļauj bērnam pašam aktīvi darboties. Tādējādi bērns iemācās pārvaldīt ķermeņa stāvokli telpā un noturēt pozu. Kustības var izstrādāt jebkurā ķermeņa stāvoklī – bērnam guļot uz muguras, uz vēdera, sēžot, stāvot uz ceļiem vai kājās.
Dažādos līmeņos saņemti taktili un vestibulāri kairinājumi var būt ļoti efektīvi terapijas pasākumi.
Izvēloties vingrojumus bērniem, galvenais, kas jāievēro, – to piemērotība (pieejamība) un vienkāršība.
Nepieciešams ņemt vērā, ka pat vienas vecuma grupas bērnu fizisko īpašību attīstības un kustību sagatavotības līmenis var būt pilnīgi atšķirīgs. Tāpēc slodzei jābūt maksimāli pielāgotai.