Diabēts

DIABĒTS, cukura (diabetes mellitus), cukurslimība.

Cukurslimība – slimība, ko rada aizkuņģa dziedzera hormona insulīna trūkums un kam raksturīgi traucējumi ogļhidrātu, tauku, olbaltumvielu, ūdens un minerālvielu maiņa.

Cukura diabēta gadījumā aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (insulīna deficīts) vai organisms nespēj insulīnu efektivi izmantot (insulīna rezistence, skat. Prof. A.Helda rakstu Saule Nr. 1).

Slimības cēlonis nav īsti zināms. Vismaz 25% gadījumu slimības pamatā ir iedzimta nosliece. Dažreiz šo slimību izraisa vēzis, iekaisums vai citi destruktīvi procesi aizkuņģa dziedzerī. Slimību veicina m-ļu darba trūkums un pārbagāts uzturs, sevišķi tauku un ogļhidrātu pārmērība uzturā. Slimību var veicināt psih. traumas un mehāniskas CNS traumas – galvas kontūzijas, smadzeņu satricinājums. Slēptas cukura slimības formas aktivizāciju var veicināt jebkura infekcija, it īpaši strutojoša infekcija. Trūkstot insulīnam, vielmaiņas procesos šūnās netiek izmantota glikoze, tās koncentrācija asinīs pieaug, un, pārsniedzot zināmu slieksni (ap 170 mg%), tā izdalās caur nierēm urīnā. Glikozei neizmantojoties, rodas daudz toksisku tauku maiņas produktu – ketonvielu, kas pavērš organisma skābju-bāzu attiecību skābju virzienā, radot diabētisko acidozi. Šīs ketonvielas izdalās urīnā, un analīzēs var konstatēt acetonu. Rodas traucējumi arī olbaltumvielu maiņā, jo tās, glikozei šūnās trūkstot, tiek daļēji pārvērstas glikozē, tāpēc deģenerējas muskulatūra un iekšējie orgāni. Tā kā līdz ar glikozi caur nierēm izdalās daudz ūdens, rodas stipras slāpes. Bez tam no or-ma izskalojas minerālvielas (Na, K, Hlora u.c. savienojumi) un vitamīni. Slimībai progresējot, rodas deģeneratīvas pārmaiņas asinsvados. Cukura slimības hron. komplikācijas visvairāk skar sīkos asinsvadus nierēs un acs tīklenē, izraisot nieru darbības un redzes traucējumus.

Ārstēšanā ir svarīgi šādi faktori: 1) muskuļu darbs; 2) dieta (uzturā jāierobežo tauki, it īpaši dzīvnieka tauki, ka arī cukura, medus, saldumi, cepumi, baltmaize un citu balto miltu ēdieni); 3) pareizs dienas režīms (ievērot ēdienreizes); 4) infekcijas novēršana, antidiabētiskie līdzekļi. Regulārs fizisks darbs vai ārstnieciska vingrošana ir nepieciešami visiem vieglas un arī smagas formas slimniekiem (slodze piemērojama organisma spējām).

Drīkst: rupjmaize, liesu gaļu, saldūdens zivis (liesas), biezpiens, sieru, olas, pupas, zirņus. Ēdienus un dzērienus saldina ar ksilītu, sorbītu, saparīnu. Mazāk jālieto vīnogas, banānus, bumbierus, arbūzus.

Diabēta tipi

1. tipa diabēts sastopams 10-15% gadījumos. Aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (insulīna deficīts). Tāpēc insulīns no slimības konstatēšanas brīža ievadāms injekciju veidā. Tā ir vienīgā iespēja likvidēt insulīna trūkumu. Parasti saslimst bērni un jauni cilvēki.

Visbiežākās pazīmes:

• bieža urinācija
• sausa mute un nepārvaramas slāpes
• izteikts nogurums
• bada sajūta
• nervozitāte, uzbudinājums
• svara zudums

2. tipa diabētu satop 85-90% gadījumos. Insulīna ražošana aizkuņģa dziedzerī ir traucēta ( par maz un par lēnu) un insulīns nedarbojas pietiekoši efektīgi (rezistence). Parasti konstatē pēc 40 gadu vecuma. 2. tipa diabētu ārstē ar veselīga uztura un regulāra ēšanas režīma palīdzību, piemērotu fizisku aktivitāti un cukuru asinīs pazeminošiem medikamentiem. Dažkārt nepieciešamas arī insulīna injekcijas.

Visbiežākās pazīmes:

• nogurums bez redzama iemesla
• neizskaidrojams svara zudums
• slāpes
• bieža urinācija
• redzes pasliktināšanās
• tirpšanas sajūta, “ skudriņas kājās”
• lēna brūču dzīšana un strutojošas infekcijas

Pazīmes parādās pakāpeniski un lēni. Tāpēc tās ilgi var palikt nepamanītas.

KAS IR APTAUKOŠANĀS

Aptaukošanās jeb adipozitāte ir daudzu faktoru slimība saistīta ar pārmērīgu tauku uzkrāšanos, kā rezultātā pasliktinās veselība. Aptaukošanās laikā tauku šūnu izmēri un/vai skaits organismā palielinās – pieņemoties svarā vispirms tauku šūnas paliek lielākas un tad pieaug to skaits.

Liekais svars un aptaukošanās ir par iemeslu diabēta attīstībai, kā arī izraisa asinsspiediena un holesterīna paaugstināšanos, neauglību, locītavu bojājumus (artrīti) un pasliktina veselību.

Adipozitātes novērtēšanai izmanto vienkāršu matemātisku formulu – kermeņa masas indeksu (ĶMI). ĶMI ir svars kg dalīts ar garuma kvadrātu. Tomēr nav jāsatraucas tiem, kam nepatīk rēķināt. Katrs savu ķermeņa masas indeksu var atrast jau sastādītās tabulās. Ar vienu no tām varat iepazīties 1. zīmējumā. Pasaules Veselības organizācija atkarībā no ĶMI klasificē: pazemināts, normāls, lieks svars un aptaukošanās.

Pēc ĶMI nevar noteikt nedz attiecības starp taukiem un muskuļiem, nedz kur liekie tauki pārsvarā novietojušies – vēderā rajonā (ābolveida aptaukošanās, nopietnāka prognoze) vai uz gurniem (bumbierveida aptaukošanās).

Vienāda ĶMI gadījumā, sievietēm procentuāli ir vairāk taukaudu kā vīriešiem.

2. tipa diabēta attīstības risks ir tieši saistīts ar ĶMI.

Savukārt vidukļa (jostas) apkārtmērs ir vienkāršs rādītājs, ar kura palīdzību precizē „vēdera” jeb abdominālo aptaukošanos. Vidukļa apkārtmērs lielāks par 102 cm (vīriešiem) un lielāks par 89 cm sievietēm palielina diabēta un citu ar lieko svaru saistīto slimību rašanos.

Tostarp aptaukošanos samērā precīzi var diagnosticēt arī pēc vidukļa – gurnu izmēru attiecības – lielāks par 1.0 vīriešiem un lielāks par 0.8 sievietēm liecina par adipozitāti.

Liekā svara problēma var skart ikvienu.Ir vairāki faktori, kas veicina slimības attīstību, t.s. riska faktori:

• Uzturs, kas satur daudz tauku un vienkāršo cukuru, ir ar lielu kaloriju daudzumu. Bet aktivitātēs neizmantotā enerģija pārvēršas liekā svarā.
• Samazinās fiziskā aktivitāte (darbi mehanizēti, mašīnas, autobusi, televizors, dators u.c.) – ikdienā nepieciešams mazāk enerģijas.
• Iedzimtība. Ir novērots arī, ka dažās ģimenēs ir tendence uz aptaukošanos.
• Vecums. Ne mazāk interesants ir fakts, ka adipozitātes biežums dubultojas personām vecumā no 20 līdz 55 gadiem.

Bez tam, tāda neveselīga ieraduma kā smēķēšanas atmešana, veicina liekā svara rašanos. Nikotīns paaugstina pamatvielu maiņu un siltuma ražošanu (izmanto enerģiju – kalorijas), kā arī pasliktina apetīti, jo izmaina garšas un smaržas sajūtas.

IETEIKUMI UZTURAM

Uztura galvenās sastāvdaļas ir ogļhidrāti, olbaltumvielas, taukvielas, mērcvielas, minerālvielas un vitamīni. Kuņģa-zarnu traktā barība tiek sasmalcināta un ar gremošanas fermentu palīdzību sašķelta līdz sīkākām sastāvdaļām. Tās nokļūst asinīs un tiek aizvadītas līdz katrai ķermeņa šūnai. Tālāk tās izmanto vai nu šūnu atjaunošanai vai enerģijas iegūšanai.

Enerģija vajadzīga ne tikai muskuļu darbam, bet arī orgānu funkciju uzturēšanai. Lai cilvēka organisms varētu normāli darboties, tam ar uzturu jāuzņem ikdienā nepieciešamā enerģija. Enerģiju mēra un arī uztura daudzumu izsaka kilokalorijāš (kcal), ievērojot, ka

• 1 g ogļhidrātu dod aptuveni 4 kcal
• 1 g olbaltumvielu dod aptuveni 4 kcal
• 1 g taukvielu dod aptuveni 9 kcal

Visām uztura sastāvdaļām jābūt noteiktās attiecībās, lai organisms ar uzturu saņemtu:

• ar ogļhidrātiem 50 – 55%
• ar olbaltumvielām 10 – 15%
• ar taukvielām 30 – 35%

Pacientam ar diabētu, kas pirms ēdienreizēm ievada insulīnu, ir ļoti svarīgi zināt, ko ēst, cik daudz vienā ēdienreizē ēst, cik ēdienreizēm dienā jābūt. Regulējot cukura daudzumu asinīs ar uztura palīdzību, ir svarīgi pareizi prast novērtēt ogļhidrātu saturu dažādos produktos un ēdienos, zināt kā šie produkti ietekmē cukura (glikozes) daudzumu asinīs pēc ēšanas.

Dažādi produkti tiek sagrupēti ņemot vērā to, kā palielinās cukura (glikozes) daudzums asinīs pēc to ēšanas. Norādītais daudzums produkta, kas satur 10-15g (vidēji 12g) ogļhidrātu tiek saukts par maizes vienību. Ikdienā vieglāk šos lielumus atbilstoši virtuves mēriem. Ja jūsu ēdienkarte sastāv no 1900 kcal, tad tajā būs 17 MV ogļhidrātu. To vienmērīgs sadalījums būtu šāds:

• brokastis 3 MV
• 2. brokastis 2 MV
• pusdienas 4 MV
• launags 2 MV
• vakariņas 4 MV
• 2. vakariņas 2 MV