Stostīšanās (logoneiroze) ir runas tempa, ritmiskuma, tekošas valodas traucējumi, kuri rodas mēles un rīkles, lūpu muskuļu krampju dēļ.
Visbiežāk tas attīstās 2-5 gadu vecumā, un izpaužas gan kā skaņas vai vārda atkārtojums, gan kā skaņas pagarinājums, gan kā ilgas pauzes starp vārdiem, gan kā nepabeigti vārdi un frāzes. Paralēli tam rodas uztraukums un sasprindzinājums, sejas grimases vai muskuļu raustīšana, iespējams, bērns vispār nerunā kādu laiku. Jebkurā vecumā cilvēkam var būt runas traucējumi, piemēram, pie uztraukuma vai apjukuma. Bērniem 2-5 gadu vecuma normālas attīstības gaitā var būt stostīšanai līdzīgas pazīmes, tādas, kā vārdu vai pat veselo teikumu atkārtošana. Bet atšķirībā no stostīšanas, tas nav pastavīgi, un nepārsniedz vairāk, kā 10 % no teiktā, runājot, nav sasprindzinājuma. Parasti bērni mierīgi „izaug” no šā perioda, bet dažiem var saglabāties runas traucējumi.
Šis traucējums negatīvi ietekmē bērna sekmes mācībās, saskarsmi ar vienaudžiem, kā arī vispārejo personības attīstību. Stostīšanās ir gan medicīniskā, gan sociālā problēma, jo tā ierobežo sociālo aktivitāti, samazina iespējas labi strādāt kolektīvā. Tāpēc ir ļoti svarīgi pēc iespējas agrāk, pamanot runas traucējumus, vērsties pie speciālista pēc palīdzības, galvenokārt pie ārsta logopēda, un to var un vajag darīt jebkurā vecumā.
Kāpēc cilvēki stostās?
Runājot par stostīšanās cēloņiem, tie ir ļoti dažādi. Pēc dažām neirofizioloģiskām teorijām, pamatā ir galvas smadzeņu funkcionālie traucējumi. Īr pētījumi, kas norāda uz traucētu atgriezenisko saiti starp galvas smadzenēm un dzirdes aparātu. Daudzas teorijas izskaidro stostīšanos ar psiholoģiskiem faktoriem (piem., vecāku uzmanības trūkums vai pārāk izteikta kontrole). Nenoliedzami, noteikta loma ir ģenētiskiem faktoriem, kā arī runas muskuļu koordinācijas traucējumiem.
Kā novērst stostīšanos?
Mūsdienās stostīšanās ārstēšanas metodes ir tikpat daudzveidīgas, kā tās izcelsmes teorijas. Korekcijas metodes ir ļoti dažādas no medikamentiem un akupunktūras līdz speciālām pretstostīšanās ierīcēm un datoru programmām. Ārstēšanas metodēm ir divi galvenie mērķi: atjaunot tekošu runu (vienkāršs runas sākums, viegls kontakts, vārdu saistībā vienā teikumā) un novērst pavadošos psiholoģiskos traucējumus (lai cilvēks justos brīvs, sevī pārlicināts).
Runājot ar cilvēkiem, kas stostās, būtu jācenšās pievērst uzmanību tam, ko viņi saka, nevis tam, kādā veidā viņi to dara. Jārunā nedaudz lēnāk kā parasti, ar pauzēm, mierīgi. Jāmēģina nepārtraukt runājošo un nepabeigt teikumu viņa vietā. Stostīšanos var pastiprināt tādi vārdi, kā „neuztraucies”, „runā lēnāk” utml.
- Stostīšanās problēma biežāk ir sastopama zēniem nekā meitenēm, attiecībā 3:1.
- Šis logoneirozes biežums sastāda 0.5 – 10% pēc dažādu pētījumu datiem.
- Ir pierādīts, ka cilvēkiem, kas stostās, intelekts nav zemāks kā pārējiem.
- Stostīšanās ārstēšanas metodes ir tik pat daudz, kā tās izcelsmes teorijas. Korekcijas veids ir atkarīgs no pacienta vecuma.
- Stostīšanās ļoti reti ir saistīta ar bilingvismu.
- Nav „100% zāles” pret stostīšanos. Pirmsskolas vecuma bērniem to var novērst, mainot apkārtējas vides apstākļus, kā arī konsultējot vecākus. Cilvēki, kas jau ilgstoši stostās, var izstrādāt iemaņas un stratēģiju, lai kontrolētu esošo traucējumu.
Kā jebkuras citas bērna problēmas gadījumā, arī pie stostīšanās daudz kā var palīdzēt vecāki. Pēc iespējas ātri ir jākonsultējas pie logopēda, iespējams – pie neirologa un psihologa, un tad jāpalīdz bērnam izpildīt nozīmētas rekomendācijas. Bieži vien ir nepieciešami spriedzes mazināšanas, relaksācijas paņemieni. Stabilizējoties bērna emocionālajam stāvoklim, bieži var pāriet arī stostīšanās. Ir svarīgi neizvirzīt pārāk augstas prasības pret bērnu, būt pacietīgiem un maksimāli atbalstīt bērnu.
Bērna audzināšanā, vienmēr ir jāatceras par pareizo uzturu, jo tas ir pamats, t.s.materiāls nodrošinājums jebkuram procesam. Nervu sistēmas attīstībai un labai funkcionēšanai ir nepieciešama glikoze kā enerģijas avots, B grupas vitamīni, ipaši svarīgas ir polinepiesātinātas taukskābes – DHA, ALA. Svarīgi produkti bērna ēdienkartē ir rieksti, zivs, dažādas putras, maize, augļi. Noteikti, vienmēr ir jāzina, vai mazulim nav pārtikas alerģija. No taukvielām var lietot margarīnu Rama Idea!, kurš ir paredzēts īpaši bērnam, jo ir bagatināts ar minētajām nepieciešamajām vielām.
Arina Bingeliene, bērnu neiroloģe
Info no: http://www.calis.lv/berni/bernu-veseliba/bernu-slimibu-enciklopedija/s/stostisanas/
Runas traucējumi var izpausties ļoti dažādi, un tiem par cēloni var būt daudzi runas aparāta vai nervu sistēmas bojājumi vai slimības (funkcionāli traucējumi, attīstības traucējumi, asinsrites traucējumi, iekaisums, audzējs, trauma u.c.). Runas orgānu (mēles, balsenes u.c.) slimības un attīstības traucējumi bieži rada šļupstēšanu, neskaidru runu, neskanīgu balsi. Ja radies mēles un rīkles nerva un zemmēles nerva un to kodolu bojājums (bulbārā paralīze), novērojama neskaidra runa (dizartrija) vai nespēja runāt (anartrija), neskanīga balss (aronija). Līdzīgi RUNAS TRAUCĒJUMI rodas arī, ja abās pusēs bojāti ceļi, kas savieno galvas smadzeņu garozu ar minētajiem galvas smadzeņu nerviem. Galvas smadzeņu garozas bojājuma sekas var būt alāzija. Smadzenīšu bojājuma gadījumā rodas t.s. skandētā runa slimnieks nespēj plūstoši runāt, akcentē atsevišķas zilbes un vārdus it kā skandē. Ja patol. process skar galvas smadzeņu zemgarozas kodolus, runa kļūst lēna (bradilālija), monotona, bez atbilstošas intonācijas; pēc ilgstošas runāšanas balss kļūst arvien klusāka un neskaidrāka. 435 Šādi RUNAS TRAUCĒJUMI raksturīgi parkinsonismam. Iedzimta kurluma gadījumā parasti neattīstās arī runa un izveidojas mēmums. RUNAS TRAUCĒJUMI cēlonis var būt arī neiroze; tad visbiežāk rodas stostīšanos — plūstošu runu pārtrauc atkārtotas skaņas vai zilbes sakarā ar runas aparāta muskuļu krampjiem. Ārstēšana. RUNAS TRAUCĒJUMI likvidējami, novēršot to cēloni. Jāārstējas logopēdiskajos kabinetos, kas organizēti poliklīnikās, dispanseros un dažās skolās. Bērns, kam ir RUNAS TRAUCĒJUMI, jāsargā no psihotraumām, tam nepieciešama specifiska audzināšana mājās, bērnudārzā, skolā. Bērnu audzinātājiem un skolotājiem nedrīkst būt runas defektu.
Avots: Populārā medicīnas enciklopēdija, 1984. gads
Informācija: http://www.neslimo.lv/pme/?name=runas-traucejumi