Piezīmes un jautājumi pēc Latvijas Ārstu biedrības konferences (08.03.2014.).
Pasaules veselības organizācija (PVO), definējot veselību kā fizisku, psihisku un sociālu labsajūtu, norādījusi gan mērķus, gan ievērojami paplašinājusi to personu loku, kam būtu jāiesaistās šo mērķu sasniegšanā.
Pirmām kārtām, to it kā būtu jādara pašam indivīdam pašattīstības procesā, saņemot atbalstu no politiķiem likumu izstrādes procesā, skolotājiem un mediķiem izglītības jomā. Šobrīd tikai no mediķiem tiek prasīta atbildība par veselību, lai gan pārsvarā viņiem nākas cīnīties jau ar sekām.
Nez kāpēc radās iespaids, ka viņi šo atbildību arī labprāt uzņemas! Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidentam Pēterim Apinim, pamatojot ES un pašmāju politiķu kūtrumu alkohola, tabakas un citu dullinošu vielu ierobežojošu likumu izstrādē ar biznesa interesēm, profesorei Guntai Ancānei skaidrojot ārstu psihoterapeitu augstāko atbildību ar ilgstošo vispusīgo izglītošanos, pretstatā psihologu, psihoterapeitu izglītībai, aizdomājos arī par cita veida biznesa interesēm. Vai tiešām, zinot, ka zināšanas ātri noveco un daļēji piemirstas, ārsti speciālisti jāgatavo 10 gadus augstskolā? Ja vēl ņemam vērā, ka ik 5 gadu resertifikācijai nepārtraukti jāapmeklē apmaksājami semināri un kursi, kas lauku ārstiem aizņemtības un attālumu dēļ nebūt nav viegli. Varbūt, beidzot laiks pie viena galda atrisināt arī psihologu, psihoterapeitu juridisko statusu un atbildību? Cik ilgi turpināsim noraudzīties uz ārstu skaita mazināšanos Latvijā un potenciālo sabiedroto cīņu savās frontēs?
Mācoties medicīnu uzzināju, ka iedzīvotāju skaitam augot aritmētiskā progresijā, psihiskās kaites augot ģeometriskā progresijā. Tāpēc nebiju pārsteigts, ka Eiropā 38,2% iedzīvotāju cieš no psihiskiem traucējumiem (2011. gada dati). Vai Latvijā šo pacientu reģistrs veic savu funkciju, ja tajā fiksēti tikai 3,7% populācijas? Ja ārstu prakses un psihoterapeiti nesniedz reģistram informāciju, vai pareizāk nebūtu statistiku balstīt vien uz Nacionālā veselības dienesta vadības informācijas sistēmā rodamajiem datiem? Varbūt, iestāžu funkcijas jāpārdala, lai iegūtu precīzāku ainu? Ja arvien vairāk informācijas, t.sk. par psihisko veselību klasificēsim kā neizpaužamu un sensitīvu, vai pārliecināsim sevi un citus, ka psihiski traucējumi ir tikpat saprotami un vērā ņemami kā fiziskas problēmas? Ja jau tagad neesam fiziski un juridiski neaizsargāti agresīvu, nelīdzestīgu un bieži vien arī savā veidā gudru pacientu priekšā, kurus no atbildības aizsargā diagnoze, ko iesāksim pēc rīcībspējas ierobežojumu mazināšanas Civillikumā?
Narkologu asociācijas vadītāja Astrīda Stirna apgalvoja, ka 15% no somatiskajiem pacientiem esot saistīti ar kādu no atkarību izraisošajām vielām, bet 28% iedzīvotāju Latvijā saskārušies ar alkohola lietošanas izraisītām problēmām. Tie ir skaitļi, kas var nepatīkami skart katru no mums, ne tikai tos personāžus, kurus tā īsti cilvēkveidīgajiem vairs nepieskaitām. Diemžēl, mūsu likumdevēji neliek būtiskus šķēršļus jaunu pacientu tapšanai. Piedevām narkologu darbs netiek pienācīgi apmaksāts, bet iedarbīgas metodes izmantojošās rehabilitācijas iestādes slēgtas. Kāpēc, zinot, ka alkoholisms un narkotiku atkarība ir smaga slimība, glābšana tiek atstāta situāciju neizprotošu pacientu, izmisušu radinieku, nevalstisku un reliģisku organizāciju rokās? Vai Labklājības, Veselības un citas ministrijas gadu desmitos tā arī nav iemācījušās kopīgi darīt valstij svarīgus darbus? Vai atkal, nevēršoties pret cēloņiem, bezcerīgi nezaudējam cīņu ar sekām? Varbūt, situāciju no nāves punkta izkustinās alkohola patēriņa samazināšanas koncepcija.
Seksologs Anatolijs Požarskis deva plašu ieskatu seksuālās dzīves problēmās, kas rodas psihisku traucējumu gadījumos. Daudz noderīgas informācijas dažādu specialitāšu kolēģiem, kuru aizņemtības vai kautrīguma dēļ ne vienmēr sarunā ar pacientu iegūst. Domāju, ka ne mazāk ginekologus, dzemdību speciālistus, pediatrus un visus citus mediķus interesē cits jautājums. Kā pārtraukt psihisko slimību pieaugumu ģeometriskā progresijā? Kā pārtraukt defektīvu bērnu ražošanu no paaudzes paaudzē un viņu bezperspektīvu uzturēšanu uz valsts naudas, iesaistīto pedagogu, mediķu un citu aprūpētāju veselības rēķina?
Psihoterapeitu uzstāšanās atklāja gan kā strādāt ar pacientu psihoemocionālajā krīzē, gan viņu praksē efektivitāti apliecinājušo metožu (psihodinamiskās terapijas un kognitīvi biheiviorālās terapijas) būtību. Lielākā daļa ārstu zin, ka vairums slimību “nāk no nerviem”. Diemžēl, aizrakšanās līdz saknēm prasa ilgu, pacietīgu un meistarīgu darbu, kam viņiem nav ne laika, ne prasmju. Pacientu pārliecināt doties pie cita “tāda” speciālista (psihoterapeita, psihiatra), kas vēl jāapmeklē atkārtoti un arī par jūtamu naudu, nudien nav viegli. Varbūt, laiks šos speciālistus iekļaut komandās, kas nodarbojas ar fizisku vai it kā fizisku kaišu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju? Varbūt, kaut daļēji tā apmaksāt narkologu, psihoterapeitu, uztura speciālistu darbu?
Ļoti vērtīgas bija uzstāšanās, kas pievērsa uzmanību bērna kaišu izcelsmei ģimenēs. To savā praksē redz gan pediatri, gan ģimenes ārsti. Neapzināta, negribēta šī vecāku dažādā ietekme rada ne tikai biežas sūdzības un ārsta apmeklējumus bērnībā, bet var atstāt kropļojošu ietekmi uz psihi visa mūža garumā. Pareizs secinājums: simptoms bērnam – jāārstē ģimene! Kā to izdarīt? Vai nebūtu tam jāvelta lielāka uzmanība, ja atzīstam, ka 60% ģimenes ārsta apmeklētāju uzstādāma psihisko traucējumu diagnoze? Varbūt, arī šī problēma jārisina savlaicīgi un no saknēm? Vai, tikai mediķiem šajā sakarā uzkraujot ētiskas un juridiskas dilemmas, mēs neveicinām nepamatoti lielo trankvilizatoru un antidepresantu lietošanu.
Konferenci noslēdzošā neiroloģes, algoloģes Dainas Jēgeres uzstāšanās koncentrēti atsedza gan hronisko sāpju būtību, gan dažādās dimensijas, gan attīstības mehānismu un ietekmējošos faktorus. Domāju, ka ģimenes ārsti varētu apliecināt katra vārda patiesumu no vērojumiem savā praksē, tāpat secinājumu – ar zālēm nevar visu izārstēt! Realitātē, protams, ir savādāk, jo pat Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska uzsvēra, ka ģimenes ārstiem tomēr primārās esot fiziskās slimības. Vai tāpēc mani neizbrīna fakts, ka ģimenes ārsti saviem hronisko sāpju pacientiem izraksta arvien jaunus un jaunus pretsāpju līdzekļus, labākajā gadījumā mēģinot mazināt to labi zināmās blaknes? Vai, sasummējot viena šāda pacienta apmeklējumu laikus, ārsts neaizdomājas, ka efektīvāk būtu vienreiz ilgāk iedziļināties pacienta problēmās?
Protams, uz daudziem šiem jautājumiem atbildes ir labi zināmas. Iet vieglāko un ierasto ceļu ir dabiski, tas neprasa lielu piepūli. Bet novērst psihiskos traucējumus ir grūts, ilgs un neatlaidīgs darbs. Tas vienlaicīgi prasa gan distances ievērošanu, gan robežu paplašināšanu.
Āris Pētersons
Kuldīgas slimnīcas kontrolārsts