Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) sadarbībā ar interneta portālu „Apollo” š. g. 15. aprīlī rīkoja nozares ekspertu diskusiju „Sporta medicīna.” Diskusijas mērķis – akcentēt sporta nodarbību un fizisko aktivitāšu nozīmi un nepieciešamību onkoloģijas, kardioloģijas un citu slimību pacientu rahabilitācijā, kā arī traumatisko stāvokļu mazināšanā. LĀB rīkotajā diskusijā piedalījās onkologi, kardiologi, rehabilitologi, sporta ārsti, fizioterapieiti, kā arī Veselības ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra un sabiedrisko organizāciju pārstāvji.
Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis: „Pasaulē ar jēdzienu „sporta medicīna” jeb „sporta terapija” parasti saprot divas, visai atšķirīgas medicīnas nozares. Latvijā plašāk izplatīta tā, kur sporta ārsts pieskata, konsultē Latvijas olimpisko vienību, sporta komandu vai atsevišķus sportistus, nosaka sportistu fiziskās slodzes, ātruma un izturības parametrus, nozīmē viņam fizikālās procedūras, uzturu, arī atsevišķus medikamentus – ar mērķi sasniegt iespējami labākus rezultātus. Pasaulē ar „sporta medicīnu” saprot arī ārstēšanu ar sporta palīdzību.
Mūsdienās ir ierasti, ka slimniekam pēc vēža operācijas nozīmē treniņus vai pat ļoti lielu fizisku slodzi, kas izdala endorfīnus, uzlabo imunitāti, samazina iespējamu slimības metastazēšanos. Modernā medicīna paģēr slimnieku fiziski aktivizēt jau reanimācijas nodaļas gultā. Mūsu mērķis runāt par modernu ārstēšanu, kas sevī ietver sporta nodarbes.”
Prof. Dace Baltiņa norādīja, ka starp jēdzieniem fiziska aktivitāte un fiziski vingrinājumi nevar likt vienādības zīmi, jo regulāri fiziski vingrinājumi sevī ietver mērķtiecīgas, regulāras, konkrētām muskuļu grupām izstrādātas kustības. Tāpēc būtiski saprast, ka rušināšanās dārzā vai mājokļa uzkopšana nedos ārstniecisku efektu. Pētījumi pierāda, ka fiziski vingrinājumi, ārstējot onkoloģiskas slimības, veiksmīgi pielietojami vairākos veidos. D. Baltiņa: „Sporta nodarbības būtiski samazina onkoloģisko slimību risku. Pētījumu rezultāti liecina, ka sportiski aktīva dzīvesveida piekritēju vidū ievērojami mazāk ir plaušu un nieru audzēju.” Vienlaikus D. Baltiņa norādīja, ka aktīvās onkoloģiskās ārstēšanas laikā, pēcoperācijas periodā fiziskie vingrinājumi ir ļoti ieteicami, jo samazina šķebināšanu, vemšanu, attaukotas ķermeņa masas zudumu un palīdz novērst depresiju. „Arī tad, kad vēža slimniekam terapija ir pabeigta, sportiskas aktivitātes palīdz mainīt dzīves veidu, attieksmi pret uzturu un dzīvi kopumā”, uzsvēra D. Baltiņa.
Sabalansētu fizisko slodzi sporta nodarbībās kā primārās profilakses veidu diskusijā minēja arī kardioloģe Iveta Mintāle, atgādinot, ka pārlieku liela centība treniņos sportistam var beigties letāli. Jaunākās kardioloģijas pacientu ārstēšanas vadlīnijas paredz, veicot individuālus slodzes testus, slimniekam ieteikt atbilstošus fiziskos vingrinājumus. I. Mintāle: „Infarkts vai sirds mazspēja nav šķērslis kustēties. Katram slimniekam jāpielāgo atbilstoša fiziskā slodze un vingrojumi.”
Diemžēl mediķu pieredze liecina, ka lielākā daļa pacientu, kuriem rehabilitācijas procesā ieteikts nodarboties ar fiziskiem vingrojumiem, atrod neskaitāmus iemeslus, lai to nedarītu, aizbildinoties ar laika un naudas trūkumu. Mēs zinām jau par folkloru kļuvušo stāstu, kur ar labiem nodomiem pirktais trenažieris vēlāk kalpo par drēbju pakaramo. Piespiest cilvēku vingrot ir ļoti grūti, kaut gan iespēju to darīt, arī netērējot lielas naudas summas, netrūkst, piem., vingrojumu komplekss mājās uz paklāja vai nūjošana. Prof. Anita Vētra diskusijas dalībniekiem norādīja, ka veselības aprūpē ir rehabilitācijas un veselības sporta speciālistu trūkums: „Sirds sāp par sabiedrības veselību. 80% no endokrinoloģijas pacientiem ir aptaukojušies bērni, arī muguras sāpēm ir pieaugoša tendence. Tas ir nepietiekamas fiziskās slodzes trūkuma rezultāts.
Tāpēc ārstniecības iestāžu vadītājus vajadzētu aicināt pieņemt darbā tieši rehabilitācijas speciālistus, kas mācītu pareizus un atbilstošus vingrojumus, atjaunojot kustību prieku.” Sporta un rehabilitācijas ārste Anda Nulle: „Būtiskais ir runāt ar pacientu un pārliecināt! Arī tad, ja cilvēkam ir funkcionāli traucējumi, sportošana ir iespējama. Tā palīdz uzturēt rehabilitācijas periodā sasniegto, kalpo kā profilakses līdzeklis.”
Savukārt fizioterapeits Raivis Aršauskis atgādināja, ka fiziskās aktivitātes un vingrojumi, slimību ārstēšanas periodā un pēc tam ir ļoti dažādi, sākot ar to, ko pacients var darīt pēc akūtas saslimšanas un ko – rehabilitācijas periodā, R. Aršauskis: „Jēdziens sporta medicīna vairāk attiecas uz profesionālo sportu.” Tam piekrita arī Latvijas Riteņbraucēju apvienības vadītājs Viesturs Silenieks, kurš ik dienu brauc ar velosipēdu, kāpj kalnos: „Es sevi par sportistu nesaucu. Starp sportu un fizisku aktivitāti ir liela atšķirība.”
Diskusijas dalībnieki secināja, ka par sporta medicīnu jādomā plašāk, rosinot to iekļaut medicīnas augstskolu studiju programmās. Vienlaikus jāmaina ārstniecības iestāžu filozofija, ka slimnīcā var ārstēties tikai guļot gultā, jo ārstēt nozīmē arī mācīt cilvēku būt fiziski aktīvam.
Mediķiem jābūt aktīvākiem, uzlabojot onkoloģijas, kardioloģijas un citu slimību pacientu fizisko stāvokli, izstrādājot vingrojumus atbilstošām muskuļu grupām.
Sendija Burka – Šaicanova,
LĀB mediju projekta vadītāja
e -pasts: sendija@arstubiedriba.lv